Haloperidols-«Grindeks»

Terapeitiskās indikācijas
- Šizofrēnijas ārstēšana un recidīvu novēršana.
- Citas psihozes, īpaši paranoja.
- Mānija un hipomānija.
-Uzvedības traucējumi bērniem, agresivitāte gados veciem pacientiem,hiperaktivitāte un pašsakropļošanās pacientiem ar aizkavētu psihiskoattīstību vai organiskiem smadzeņu bojājumiem.
- Palīglīdzeklismērena līdz pat smaga psihomotora uzbudinājuma, nevaldāmas vai bīstamasimpulsīvas rīcības īslaicīgai terapijai.
- Neapturamas žagas.
- Slikta dūša un vemšana.

Devas un lietošanas veids
Haloperidolainjekciju formu parasti lieto gadījumos, kad nepieciešams ātri mazinātslimības simptomus, vai kad pacienta veselības stāvokļa dēļ zāļuperorāla lietošana nav iespējama. Sākuma devu nosaka individuāli,atkarībā no pacienta vecuma, slimības smaguma un iepriekšējāsneiroleptisko līdzekļu lietošanas pieredzes.

Pieaugušiem.Akūta uzbudinājuma gadījumā pacientiem ar mēreni izteiktiem slimībassimptomiem ievada 2—10 mg i.m. Injekciju var atkārtot katru stundu,līdz sasniegts vēlamais efekts. Pēc tam starp ievadīšanas reizēmjāievēro 4-8 stundu intervāls, līdz iespējams zāles lietot perorāli.Haloperidolu var ievadīt arī i.v.
Maksimālā dienas deva ir 18 mg. Atsevišķos gadījumos smagi slimiem pacientiem arī sākotnējā deva var sasniegt 18 mg.

Neapturamas žagas. 3 – 15 mg dienā i.m. vai i.v., dalot šo devu vairākās reizes devās.

Slikta dūša un vemšana. 0,5—2 mg dienā i.m.

Vecākagada gājuma un novājinātiem pacientiem, kā arī tiem, kam, lietojotneiroleptiskos līdzekļus, novērotas blakusparādības, ordinē pusi noparastās sākotnējās devas. Devu pakāpeniski palielina, līdz tieksasniegts optimāls terapeitisks efekts.
Bērniem nerekomendē parenterālu ievadīšanu.

Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret haloperidolu vai citiem butirofenona grupas neiroleptiskiem līdzekļiem.
Komatozs stāvoklis. Alkohola vai zāļu izraisīta smaga CNS depresija. Parkinsonisms.
Bazālo gangliju bojājums.

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Tardīvā diskinēzija
Tardīvāsdiskinēzijas sindroms ir reti sastopams bīstams blakusefekts, kas varrasties antipsihotisku zāļu lietošanas laikā un izpaužas arnekontrolējamām mēles, mutes, sejas muskulatūras (reti - ekstremitāšu)atetozes veida spaidu kustībām. Reizēm sastopama arī tardīvā distonija,kas izpaužas kā plakstiņu spazmas, acu mirkšķināšana, sejas, kakla unekstremitāšu muskuļu raustīšanās. Zāļu atcelšanas rezultātā šiesimptomi parasti mazinās vai izzūd, tomēr reizēm tardīvā diskinēzijakļūst neatgriezeniska. Tardīvās diskinēzijas attīstības unneatgriezeniskas norises risks ir lielāks gados vecākiem pacientiem,īpaši sievietēm; tas pieaug arī ilgstošas terapijas gadījumā, kadsaņemts liels kopējais zāļu daudzums. Specifiskas ārstēšanas nav.
Laiizvairītos no šī blakusefekta rašanās, vienmēr stingri jāizvērtēneiroleptisko līdzekļu lietošanas nepieciešamība, jāizvēlas minimālāsefektīvās devas un lietošanas ilgums, kā arī rūpīgi jāseko pacientastāvoklim. Parādoties pirmajām diskinēzijas pazīmēm, zāļu lietošananekavējoties jāpārtrauc.

Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms
Haloperidola,tāpat kā citu neiroleptisko līdzekļu, lietošana atsevišķos gadījumosvar izraisīt ļaundabīgo neiroleptisko sindromu, par ko liecina simptomukomplekss: hiperpireksija, muskuļu rigiditāte, psihiskā stāvokļaizmaiņas, sirds ritma un arteriālā spiediena svārstības, pārmērīgasvīšana, paaugstināta asins kreatīnfosfokināzes aktivitāte,mioglobinūrija, akūta nieru mazspēja.
Ja rodas aizdomas par sindroma attīstību, nekavējoties jāpārtrauc zāļu lietošana un jāuzsāk intensīva simptomātiska terapija.
Haloperidolalietošanas laikā reizēm novēro hiperpireksiju un karstuma dūrienu, kasnav saistīti ar iepriekšminēto simptomu kompleksu.

Piesardzība lietošanā
Gadosvecākiem pacientiem haloperidola koncentrācija asinīs mēdz būtaugstāka, biežāk rodas ortostatiskā hipotensija, ekstrapiramidāliesimptomi, kā arī izteikts antiholīnerģiskais un sedatīvais efekts,tāpēc zāļu lietošanas laikā nepieciešama sevišķi rūpīga pacientanovērošana, terapijai jālieto mazākas devas.
Bērniem haloperidola injekciju formas lietošanas drošība nav noskaidrota.
Terapijas laikā nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus.
Īpašapiesardzība lietošanā jāievēro pacientiem ar feohromocitomu,prolaktīnatkarīgiem krūts audzējiem, traucētu vairogdziedzera funkciju,pacientiem ar kaulu smadzeņu funkciju nomākumu.
Haloperidols jālietopiesardzīgi pacientiem ar aknu funkciju traucējumiem un nieru mazspēju,jo var palēnināties haloperidola metabolisms un, līdz ar to, zāļuizvade no organisma.
Zāles piesardzīgi jālieto pacientiem arepilepsiju (var pazemināties krampju slieksnis) vai tādu faktoruklātienē, kas izraisa epilepsijas risku (alkohola atkarība, smadzeņubojājums).
Jāapsver zāļu lietošanas lietderība pacientiem ar sirdsslimībām (ventrikulārās aritmijas risks) un cerebrovaskulārām slimībām,subarahnoidālu hemorāģiju un metabolisma traucējumiem (hipokaliēmija,hipokalciēmija, hipomagniēmija, badošanās).
Piesardzība jāievēro arīšādu slimību vai stāvokļu gadījumos: glaukoma (var progresēt glaukomasattīstība), smaga elpošanas mazspēja, dzelte anamnēzē, cukura diabēts,myasthenia gravis, paralītiskais ileuss, prostatas hiperplāzija, urīnaretence (var pastiprināties simptomi), smaga elpošanas mazspēja,haloperidola un litija preparātu vienlaikus lietošana.
Jāņem vērā,ka haloperidola pretvemšanas darbība reizēm maskē obstruktīvugremošanas trakta slimību vai citu zāļu pārdozēšanas simptomus.
Ārstēšanaslaikā rūpīgi jāseko pacienta stāvoklim, lai pielāgotu devas unsavlaicīgi konstatētu blakusparādību (īpaši tardīvās diskinēzijas,dehidratācijas, ļaundabīgā neiroleptiskā sindroma) veidošanos.Ilgstošas terapijas gadījumā periodiski jākontrolē asinsaina un aknufunkcija. Pacientiem ar alkohola atkarību un tiem, kas lieto zāles, kaspagarina QT intervālu, periodiski jākontrolē EKG un kālija līmenis,īpaši uzsākot terapiju.
Zāļu antiholīnerģiskās darbības rezultātāreizēm var mazināties siekalu izdalīšanās, kas rada diskomfortu unveicina mutes dobuma iekaisumu veidošanos, tāpēc pacientiem jāpievēršlielāka uzmanība mutes dobuma higiēnai.
Tāpat kā citu antipsihotisko zāļu lietošanas gadījumā, uzmanība jāpievērš pēkšņas nāves riskam.
Haloperidolu neizmanto depresijas monoterapijai.
Šizofrēnijasgadījumā atbilde uz antipsihotisko zāļu lietošanu var būt iekavēta.Atceļot ārstēšanu, slimības simptomus var nemanīt vairākas nedēļas vaimēnešus. Akūti atcelšanas simptomi (slikta dūša, vemšana, bezmiegs) pēcpēkšņas zāļu lietošanas pārtraukšanas aprakstīti reti, tomērhaloperidola lietošanu ieteicams pārtraukt pakāpeniski, īpaši lieludevu lietošanas gadījumā.
Zāles satur benzilspirtu 8 mg/ ml. Iespējamas anafilaktoīdas reakcijas.

Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Haloperidolspastiprina citu CNS nomācošu zāļu/vielu, t.sk. nomierinošu un miegalīdzekļu, spēcīgu pretsāpju līdzekļu un alkohola, izraisītu CNSdepresiju.
Kombinējot ar metildopu, ziņots par CNS stimulējošu efektu.
Lietojot neiroleptiskos līdzekļus kopā ar tramadolu, pieaug krampju risks.
Haloperidols var mazināt epinefrīna un citu simpatomimētisko līdzekļu efektu, kā arī
guanetidīna un citu adrenoblokatoru hipotensīvo darbību.
Lietojotkopā ar antiholīnerģiskiem, antihistamīna vai pretparkinsonismalīdzekļiem, var palielināties haloperidola antiholīnerģiskais efekts.
Haloperidola un pretkrampju līdzekļu vienlaikus lietošana var izmainīt krampju lēkmju biežumu un raksturu.
Zāles,kas izraisa enzīmu indukciju aknās (karbamazepīns, fenobarbitālsrifampicīns) pazemina haloperidola plazmas līmeni, tāpēc var būtnepieciešams koriģēt haloperidola devu.
Memantīns iespējams samazina neiroleptisko līdzekļu antipsihotisko efektu.
Haloperidolskavē triciklisko antidepresantu metabolismu, tā pastiprinot šo zāļublakusparādības (kardiotoksisks efekts, krampju sliekšņa pazemināšanās)un mazina levodopas preparātu pretparkinsonisma efektus.
Amantadīna vai metoklopramīda vienlaikus lietošana ar haloperidolu paaugstina ekstrapiramidālo blakusparādību risku.
Farmakokinētiskiepētījumi norāda, ka hinidīns, buspirons, fluoksetīns, venlafaksīns,sertralīns, paroksetīns un fluvoksamīns paaugstina haloperidola plazmaskoncentrāciju. Var būt nepieciešams koriģēt haloperidola devu.
Ziņots, ka haloperidols var mazināt antikoagulanta fenindiona darbību.
Lietojotvienlaikus litiju un haloperidolu, dažos gadījumos novērota smagaencefalopātija (līdz pat neatgriezeniskam smadzeņu bojājumam), kurasrašanās mehānisms ir neskaidrs. Iespējami arī ekstrapiramidālitraucējumi. Ja parādās neirotoksicitātes pazīmes (apjukums,orientācijas traucējumi, galvassāpes, miegainība), ekstrapiramidālitraucējumi, abu zāļu lietošana nekavējoties jāpārtrauc.
Haloperidols kombinācijā ar indometacīnu var izraisīt izteiktu miegainību.
Eritromicīnskombinācijā ar haloperidolu paaugstina ventrikulāro aritmiju risku.Aritmiju risku paaugstina arī haloperidola vienlaicīga lietošana arantiaritmiskajiem līdzekļiem.
Haloperidola vienlaicīga lietošana arsulfonilurīvielas grupas pretdiabētiskajiem līdzekļiem var radītglikozes līmeņa paaugstināšanos asinīs.

Grūtniecība un zīdīšana
Haloperidolalietošana grūtniecības laikā vai plānojot grūtniecību ir nevēlama unpieļaujama tikai gadījumos, kad sagaidāmais efekts atsver iespējamorisku mātei un auglim.
Lietojot lielas haloperidola devas,eksperimenta dzīvniekiem novērota nelabvēlīga grūtniecības norise undažādas augļa patoloģijas. Cilvēkiem šādi pētījumi nav veikti, tomērpieredze liecina, ka iespējams teratogēns efekts, īpaši lietojothaloperidolu pirmajā grūtniecības trimestrī.
Haloperidola lietošanazīdīšanas laikā nav pieļaujama, jo zāles izdalās ar mātes pienu. Jamātei terapija ar haloperidolu ir nepieciešama, bērna barošana ar krūtijāpārtrauc.

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Haloperidols var ietekmēt reakcijas spējas, jo var izraisīt vājumu, miegainību, reiboni, ekstrapiramidālus traucējumus.
Pacientsjābrīdina, ka šo zāļu lietošanas laikā jāizvairās no darba, kassaistīts ar risku un kura veikšanai nepieciešama veiklība un ātrareakcija (darbs ar tehniskām iekārtām, transportlīdzekļu vadīšana u.c.).

Nevēlamās blakusparādības
Centrālā nervu sistēma.Haloperidola, tāpat kā citu neiroleptisko līdzekļu, lietošanas laikāvisbiežāk novēro ekstrapiramidālus traucējumus – trīci, muskuļurigiditāti, hipersalivāciju, bradikinēziju, akatīziju tireotoksikozespacientiem, akūtu distoniju, acābola kustību traucējumus, laringo-distoniju. Parkinsonisma simptomi parasti raksturīgi gados vecākiem,bet distonijas - jaunākiem pacientiem. Šīs blakusparādības parastiizzūd, mazinot devu vai pārtraucot zāļu lietošanu. Nepieciešamībasgadījumā var lietot pretparkinsonisma līdzekļus, tomēr tos nedrīkstpievienot haloperidola terapijai kā rutīnas zāles.
Reti saņemtiziņojumi par šādām blakusparādībām: apjukumu, epilepsijas lēkmēm,depresiju, sedāciju vai uzbudinājumu, miegainību vai bezmiegu,galvassāpēm, reiboni un psihozes simptomu saasināšanos.
Retisastopami, bet bīstami blakusefekti, kas saistās ar neiroleptiskulīdzekļu lietošanu, ir tardīvā diskinēzija un ļaundabīgaisneiroleptiskais sindroms (sk. sadaļu 4.4. Īpaši brīdinājumi unpiesardzība lietošanā ).
Gremošanas trakts. Slikta dūša, anoreksija, aizcietējums, dispepsija.
Endokrīnā sistēma.Hiperprolaktinēmija, kas var izraisīt galaktoreju, ginekomastiju unoligo- vai amenoreju. Retāk ziņots par hipoglikēmijas un nepareizas ADHsekrēcijas sindroma gadījumiem. Atsevišķos gadījumos ziņots pardzimumspējas (erekcijas, ejakulācijas) mazināšanos.
Sirds un asinsvadu sistēma. Atsevišķiem pacientiem, jo īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem, novērota tahikardija un hipotensija. Retāk – hipertensija.
Retosgadījumos ziņots par QT- intervāla pagarināšanos, Torsade de Pointesun/vai ventrikulārām aritmijām. Šādu blakusefektu iespēja ir lielāka,lietojot lielas haloperidola devas, kā arī pacientiem, kam irpredispozīcija uz ritma traucējumiem.
Autonomā nervu sistēma. Var būt sausa mute, kā arī hipersalivācija, neskaidra redze, apgrūtināta urinēšana, hiperhidroze.
Āda. Tūskas, izsitumi un ādas reakcijas, kas ietver nātreni, eksfolatīvo dermatītu, erythema multiforme, ādas pigmentācijas izmaiņas un fotosensibilizācijas reakcijas.
Citasblakusparādības. Reizēm ziņots par dzelti, holestātisko hepatītu vaipārejošiem aknu funkciju traucējumiem, novērots priapisms un ķermeņamasas izmaiņas. Iespējama hipertermija un hipotermija.
Ļoti retinovērotas asins diskrāzijas, ietverot agranulocitozi, trombocitopēnijuun pārejošu leikopēniju; hipersensitivitātes reakcijas, t.sk.,anafilakse.

Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: Neiroleptisks līdzeklis
ATĶ kods: N05A D01
Haloperidolsir spēcīgs centrālo dopamīna receptoru antagonists. Haloperidols piederbutirofenonu grupai un uzskatāms par vienu no efektīvākiemneiroleptiskiem līdzekļiem. Zālēm ir spēcīga antipsihotiska iedarbība,tās efektīvi novērš psihomotoru uzbudinājumu, halucinācijas un murgus.Haloperidols nomāc vemšanas centra aktivitāti, potencē miega, narkozesun pretsāpju līdzekļu darbību. Lietojot mazās devās, zālēm piemīttrankvilizējošs efekts. Salīdzinot ar citiem antipsihotiskiempreparātiem, haloperidols neizraisa miegainību, tam ir vājāk izteiktasalfa adrenobloķējošās un antiholīnerģiskās īpašības.
Zāļu darbībasmehānisms nav pilnībā izpētīts. Zināms, ka tās nomāc impulsu pārnesiCNS dofamīnerģiskajā sistēmā, konkurējoši bloķējot postsinaptiskosdofamīnreceptorus. Dofamīnerģiskās impulsu pārvades blokāde nodrošinahaloperidola antipsihotisko iedarbību, bet ar to saistīti arī galvenieblakusefekti (ekstrapiramidālie traucējumi).

Farmakokinētiskās īpašības

Haloperidolamaksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 10 - 20 minūšu laikā pēczāļu 2 mg i.m. ievadīšanas, ievadot i.v. 10 mg haloperidola – 2 minlaikā. Zālēm raksturīgs pirmā loka metabolisms, tāpēc lietojotperorāli, koncentrācija asinīs ir mazāka, nekā lietojot intramuskulāri.Iespējamas lielas individuālas haloperidola plazmas koncentrācijassvārstības, bet terapeitiskā efekta tieša atkarība no zāļu plazmaskoncentrācijas nav pierādīta.
90% haloperidola saistās ar plazmasolbaltumvielām. Haloperidols labi izplatās audos un bioloģiskajosšķidrumos, šķērso hematoencefalisko barjeru, kā arī nokļūst mātespienā.
Haloperidola eliminācijas pusperiods ir 13 - 40 stundas.Zāles metabolizējas aknās, tiek izvadītas no organisma galvenokārt arurīnu, mazāk ar fēcēm. Izvade norit lēnām, haloperidols atrodamsorganismā vēl vairākas nedēļas pēc tā ievadīšanas.

Preklīniskie dati par drošību

Kancerogenitāte
Žurkām,kas saņēma haloperidolu perorāli 5 mg/kg ķermeņa masas, audzēju rašanāsbiežums neatšķīrās no rādītājiem pētījuma kontroles grupā. Peļu mātītēmpalielinājās piena dziedzeru un hipofīzes jaunveidojumu biežums,lietojot zāļu devas, kas vairākas reizes pārsniedz cilvēkiemlietojamās.
Ir zināms, ka neiroleptiskie līdzekļi, tostarphaloperidols, paaugstina prolaktīna līmeni organismā. Eksperimentos invitro pierādīts, ka 1/3 gadījumu piena dziedzeru vēzis irprolaktīnatkarīgs. Klīniskie un epidemioloģiskie pētījumi navparādījuši saistību starp hronisku haloperidola lietošanu un pienadziedzeru audzēju veidošanos, tomēr datu ir pārāk maz, lai izdarītupārliecinošus secinājumus. Tas jāņem vērā, ordinējot neiroleptiskoslīdzekļus pacientiem, kam anamnēzē minēti piena dziedzera jaunveidojumi.

Palīgvielu saraksts
Benzilspirts, hlorbutanola semihidrāts, pienskābe pH regulēšanai, ūdens injekcijām.

Nesaderība
Haloperidola šķīdums ir nesaderīgs ar fenitoīnu un heparīnu, zāļu sajaukšanās rezultātā veidojas nogulsnes.

Uzglabāšanas laiks
2 gadi.

Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Sargāt no gaismas. Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.
Ievērot uz iepakojuma norādīto derīguma termiņu.

Recepšu zāles.

Iepakojuma veids un saturs
Pa1 ml stikla ampulā; 5 ampulas paliktnī, kas izgatavots no polivinilhlorīda plēves; pa 1 paliktnim paciņā.

Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai
Atbilstoši vietējām prasībām.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks 
AS «Grindeks», Krustpils iela 53, Rīga, LV-1057 Latvija.
Tālrunis: 7083205.
Fakss: 7083505.
e-pasts: grindeks@grindeks.lv; www.grindeks.lv

Reģistrācijas numurs:
LV 00-1198